Saruna ar RCB Mežciema filiālbibliotēkas galveno bibliotekāri IVONNU NAUDIŅU.
2017. gada RCB jubilāru pasākumā kopā ar bibliotēkas vadītāju Sandru Kokinu. Foto Zinta Geršmane
2017. gada 18. septembrī, kad lietus gāž kā no spaiņiem, brienu uz RCB Mežciema filiālbibliotēku, lai tiktos ar Ivonnu, kurai rit trīsdesmitais darba gads Rīgas Centrālās bibliotēkas sistēmā. Lietus dēļ bibliotēkā ir mazāk apmeklētāju, tāpēc izdodas atrast samērā klusu stūrīti sarunai un brīvu galdiņu smagajam, vēl Ivonnas mammas veidotajam, ģimenes fotogrāfiju albumam.
Kā sākās Tavas darba gaitas?
Pirms trīsdesmit gadiem man bija tikai astoņpadsmit. Skolas gaitas uzsāku Rīgas 45. vidusskolā, bet 9. klasē turpināju mācīties Rīgas 36., tagadējā Teikas vidusskolā. Pēc izlaiduma gribēju būt patstāvīga un strādāt. Uzzināju, ka Rīgas pilsētas Bērnu bibliotēka meklē darbinieku, un septembrī gāju pieteikties. Bibliotēka atradās toreizējā Kārļa Marksa ielā 20, tagadējā Ģertrūdes ielā. Ļoti gatavojos pirmajai tikšanās reizei ar bibliotēkas vadītāju Valentīnu Trihonovnas kundzi. Visu nakti gulēju ar ruļļiem matos, lai būtu skaista frizūra. Miegs gan nenāca. No rīta uzvilku kostīmiņu. Gribēju labi izskatīties un atstāt patīkamu iespaidu. Es ļoti vēlējos strādāt tieši bibliotēkā. Mani pieņēma darbā varbūt arī tāpēc, ka biju daudz lasījusi, varēju sarunāties krievu valodā.
Skolas gaitas uzsākot. Foto no ģimenes albuma
Kāpēc izvēlējāties strādāt tieši bibliotēkā?
Man patika grāmatas un bibliotēkas. Biju liela lasītāja jau no pašas bērnības. Mums mājās bija daudz grāmatu. Mana pirmā bibliotēka, kuru apmeklēju bērnībā, bija Rīgas pilsētas 39. bibliotēka, kas atradās Teikā. To vadīja Balodes kundze. Uz bibliotēku gāju pa mazu klusu Pudiķu ieliņu. Patika parks pie bibliotēkas, atmosfēra bibliotēkā. Vienreiz gan biju sarūgtināta, jo izvēlēto grāmatu nedeva uz mājām, to vajadzēja lasīt bibliotēkā.
Česlava un Rolands. Foto no ģimenes albuma
Kā bibliotekāra profesijas izvēli vērtēja ģimene?
Kad vecākiem paziņoju, ka gribu strādāt bibliotēkā, tētis tikai noteica, ka es tur neko nesaņemšu, alga būs maza. Mammai iebildumu nebija. Viņa negribēja savu meitu redzēt strādājam rūpnīcā. Manu vecāku vairs nav, bet es esmu viņiem ļoti pateicīga par savu jauko, saulaino bērnību. Mūsu mājās bieži tika rīkotas viesības, ciemojās draugi un radi. Mana mamma Česlava bija poliete, tētis Rolands – lietuvietis, bet man pasē ir ierakstīta tautība ”latviete”. Ģimenē vecāki sarunājās poliski. Arī es zinu poļu valodu sarunu līmenī. Vasaras mēs pavadījām pie jūras. Tētis strādāja „Latvijas Bērzā”, mamma rūpnīcā „ALFA”. Ja tagad pārlapoju ģimenes albumu, tad fotogrāfijas atgādina par svētkiem mūsu mājās, kopā būšanas brīžiem ar vecākiem, ar vecmāmiņu, atpūtu pie jūras, skolas gadus. No bērnības man saglabājušās tikai skaistas un mīļas atmiņas. Arī vēlāk dzīvē vecāki man daudz palīdzēja. Mana mamma auklēja manu meitu.
Skaistā bērnība kopā ar vecmāmiņu. Foto no ģimenes albuma
Lai iegūtu bibliotekāra profesiju, nepietiek tikai ar darbu bibliotēkā, ir jāmācās.
Vispirms jau mani mācīja kolēģi, ar kuriem kopā strādāju: Tatjana Medne, Olga Deņģina, Oksana Gavriļuka, Elza Freija. Joprojām saiņoju grāmatas tieši tā, kā mani iemācīja Elza Freija. Stājoties Kultūras darbinieku tehnikumā, pirmajā gadā „izkritu” vēstures eksāmenā, jo deviņdesmitajos gados vēsture bija mainījusies, nebija vairs tā, kā mani skolā mācīja, bet jauno skatījumu nebiju vēl apguvusi, nesapratu, kādu atbildi sagaida eksāmena komisija. Nākamajā gadā gāju atkal kārtot eksāmenus un iestājos Kultūras darbinieku tehnikumā Bibliotēku nodaļā. Tehnikuma laiks man ļoti patika. Bija dažādi pasākumi, svētki. Bibliotēku zinātnē gan vēl arī 1990. gadā nācās Leņina rakstus mācīties. Tas bija murgs. Vēstures skolotājs Ģībieša kungs bija stingrs savās prasībās. Reiz uz liela papīra ruļļa uzrakstījām, ka darīsim un mācīsimies visu, lai tikai skolotājs neliek kārtot vēstures eksāmenu. Rullī vēl ietinām trīs rozes un pasniedzām skolotājam šo lūgumrakstu. Protams, eksāmens bija jāliek. Izlaidumā diplomu un ziedus mums pasniedza skolas teātra darbinieku kursa sagatavotā uzvedumā. Tas bija skaisti.
Kultūras darbinieku tehnikumā gūtās zināšanas iedeva pamatu, bet kā tās esat papildinājusi trīsdesmit darba gados?
Lasīšana ir mans hobijs mūža garumā. Pārzinu gan klasiku, gan jaunāko literatūru. Tas ir ļoti svarīgi bibliotēkas darbā. Daudz profesionālajā izaugsmē ir devuši bibliotēkas rīkotie mācību braucieni gan uz ārzemju, gan Latvijas bibliotēkām. Sekoju RCB mācību plānam un cenšos apmeklēt tajā iekļautās lekcijas un seminārus. Ļoti vērtīga ir mūsu pašu sistēmas bibliotēku darba pieredze. Šogad rotācijas kārtībā pastrādāju RCB Juglas filiālbibliotēkā. Tad tik pa īstam novērtēju, cik mīļi un atsaucīgi ir mūsu Mežciema lasītāji. Mēs esam maza bibliotēka un varbūt arī tāpēc jūtamies kā viena ģimene. Juglas lasītāji sākumā man bija sveši, arī viņi tā piesardzīgi uz mani skatījās. Bibliotekāra profesijā visu laiku nākas apgūt ko jaunu, bibliotēkām ir jāmainās, lai pastāvētu.
RCB Mežciema filiālbibliotēkā ir jauns bibliotēkas darba modelis, mūsu bibliotēku sistēmā pirmais un pagaidām vienīgais. Kādi ir plusi un mīnusi, strādājot vienotajā skolas un publiskās bibliotēkas modelī?
Skolas bibliotēka tika reorganizēta, tagad skolā glabājas un tiek izsniegtas tikai mācību grāmatas. Skolas bibliotekāre ir mūsu darbiniece, strādā mūsu telpās no oktobra vidus līdz aprīlim. Pateicoties jaunajam modelim, bibliotēkā ir palielinājies bērnu un jauniešu lasītāju skaits. Visi pirmklasnieki, jeb kā mēs viņus mīļi saucam „pirmīši”, tiek pierakstīti bibliotēkā ar vecāku galvojumu.
Tagad mums ir mazāk parādnieku, jo skolotāji seko, lai skolēnu parādu saistības ar bibliotēku tiktu nokārtotas.
Tomēr esam novērojušas, ka līdz ar mācību gada sākumu bibliotēku mazāk apmeklē pieaugušie lasītāji, jo viņiem nepatīk troksnis un burzma, ko nereti rada skolas bērni. Vecākā gadagājuma cilvēkiem tas traucē mierīgi palasīt kādu avīzi vai žurnālu, parunāt par literatūtu un dzīvi ar bibliotekāru vai kādu citu lasītāju. Šo problēmu varētu risināt, ja bibliotēkai būtu telpas klusajai lasītavai.
Mani priecē, ka mūsu bibliotēkā līdz šim esam iztikuši bez kašķiem. Uzskatu, ka bibliotekāram ir jābūt tik profesionālam, lai spētu novērst vai tūlīt atrisināt konfliktus, neiesaistot tajos citus cilvēkus.
„Bibliotēkas kolektīva vēlējums ir, lai bibliotēka ar laiku kļūtu par Mežciema kultūras centru, lai būtu vairāk pieejama jaunākā literatūra, lai bibliotēkā būtu datori un pieeja internetam.” Tā Mežciema bibliotēkas kolektīvs raksta šī gadsimta sākumā – 2001. gadā uzziņu izdevumā „Rīgas Tautas bibliotēkas”. Kas no šī vēlējuma ir piepildījies?
Viss ir piepildījies! Lasītāji pie mums nāk, bibliotēkas rīkotie pasākumi tiek apmeklēti, ir izveidojies interešu pulciņš „Domubiedri”, kuri tiekas bibliotēkā. Mēs viņiem reizi mēnesī lasām jaunākās literatūras apskatus, pārrunājam notikumus kultūras dzīvē. Bibliotēkā ir pietiekami pieejama jaunākā literatūra, ir datori un internets.
Ko Jūs šodien novēlētu bibliotēkai?
Lai Mežciema filiālbibliotēkai būtu pašiem sava jauna un skaista bibliotēkas ēka, neatkarīga no skolas – ar diviem stāviem un konferenču zāli, kluso lasītavu, darba telpām bibliotekāriem. Ja tas nav iespējams, tad vismaz lielākas telpas ar atsevišķu darba telpu bibliotekāriem un kluso lasītavu. Bibliotēkai būtu vajadzīgas arī jaunas vienota stila mēbeles. Tagad kaut ko iedevusi skola, kaut ko citas bibliotēkas.
Bibliotekāru darbs būtu jānovērtē ar lielāku atalgojumu. Mēs esam maza bibliotēka, varbūt tāpēc mūsu paveiktais reizēm paliek nepamanīts. Tāpēc mums pašiem būtu vairāk par sevi jāatgādina, jāprot vairāk reklamēt sasniegto.
Gribētos, lai atkal rastos iespēja vismaz reizi gadā, sapulcēties visiem mūsu sistēmas bibliotekāriem. Varētu kopīgi nosvinēt Ziemassvētkus, Jāņus. Man pietrūkst šo kopīgo tikšanos ar kolēģiem. Domāju, ka mums pietrūks arī Spodrības dienu, kad netraucējot lasītājus, paveicām daudz un dažādu iekšējo bibliotēkas darbiņu. Tagad viss būs jādara lasītāju klātbūtnē.
Kas Tev sagādā gandarījumu bibliotekārajā darbā?
Man sniedz gandarījumu jau tas, ka es varu strādāt bibliotēkā, ka varu sevi pierādīt šinī profesijā, mācīties, daudz zināt un sekot līdzi novitātēm. Man patīk strādāt mūsu kolektīvā. Bibliotēkas vadītāja Sandra Kokina rīko kolektīva un bibliotēkas lasītāju kopīgas ekskursijas. Tā esam kopīgi daudz ko redzējuši.
Man patīk komunikācija ar bibliotēkas apmeklētājiem. Mūsu bibliotēku apmeklē ļoti daudz interesantu, radošu dažādu paaudžu cilvēku. Aktīvi darbojas lasītāju klubiņš „Domubiedri”, ir laba sadarbība ar skolu. Piemēram, 9. klases skolnieks Daniels Kalvišs bibliotēkā lasa, sākot no otrās klases. Daniels ne tikai apmeklē bibliotēkas pasākumus, bet arī iesaistās to organizēšanā. Tā bibliotēkā tika sarīkota Daniela eksotisko dzīvnieku izstāde. Te varēja aplūkot iguanu, lidojošo oposumu un daudzus citus dzīvnieciņus. Tāda izstāde nav bijusi nevienā citā bibliotēkā!
Kādu grāmatu izvēlēties? Foto Ivonna Naudiņa
Vai Tavā mājā arī ir dzīvnieki?
Man ļoti patīk dzīvnieki. Dzīvoju Teikā divistabu dzīvoklī. Nevaru iedomāties savu dzīvi bez mājas mīluļiem. Mājās mani sagaida sunītis Totiņš un degū Nikse. Ir bijusi arī šinšila.
Iepazīstini ar savu ģimeni.
Manai meitai Kristīnei ir 25 gadi. Viņa ir aukle kādas ģimenes bērniem. Kristīne strādā arī mūsu bibliotēkā par apkopēju. Mēs dzīvojam atsevišķi, bet ar meitu man ir izveidojies ļoti labs kontakts, ir kopīgas intereses. Viens no mūsu hobijiem ir kopīgi ceļojumi. Šogad iepazinām savas kaimiņzemes Lietuvu un Igauniju. Kristīne, tāpat kā es, daudz lasa.
Ar vīru Valentīnu kopā esam 15 gadus. Viņš ir no Baltkrievijas. Valentīns labi pārvalda poļu valodu, runā arī latviešu valodā. Mans vīrs strādā celtniecībā un ir piedalījies tādu lielu objektu kā Prezidenta pils, VEF kultūras pils, Stūra mājas restaurēšanā. Vīra dzimtene ir Baltkrievija. Ik pa laiciņam braucam apciemot viņa radus Baltkrievijā. Pirmajos gados tur viesojoties bija tāda padomiska sajūta, bet pamazām Baltkrievija kļūst eiropeiskāka. Man gan jau pēc trīs vai četrām dienām vairs negribas runāt krievu valodā, ļoti gribas atpakaļ uz Latviju. Latvija ir manas mājas.
Mans hobijs ir sēņošana. Esmu kaislīga sēņotāja. Braucu sēņot ar savu automašīnu. Autovadītāja tiesības man ir jau 20 gadus. Varu atklāt savas sēņu vietas – tās ir Lilastē. Šodien atnesu spaini ar sēnēm kādam bibliotēkas lasītājam. Tas bija specpasūtījums.Viņam patīk ēst sēnes, man lasīt. Mūsu ģimenes tradīcija ir Jaungada baraviku zupa.
Varbūt padalīsieties ar kādām īpašām savas ģimenes receptēm?
Mana sēņu (baraviku) zupas recepte:
Nepieciešams: 125 g žāvētas ribiņas, 1kg saldētas baravikas, 25 g grūbas var putraimi (miežu), 4 nelieli kartupeļi, 1 paliels burkāns, garšvielas sāls, pipariņš, 1 – 2 buljona kubiņi, 1 ēd. karote – sviesta.
Gatavošanas laiks: 1 stunda 30 minūtes.
4 – 6 porcijas.
Sarežģītība: viegli.
Pagatavošana. Grūbas vai putraimus iemērc remdenā ūdenī iepriekšējā vakarā.
Žāvēto gaļiņu noņem no kaula un uzliek vārīties. Nokāš putas. Tad pievieno izmērcētās grūbas. Pievieno garšvielas. Tad pievieno burkānu, kartupeli un pavāra. Beigās liek saldētas baravikas un vāra. Pievieno sviestiņu. Kad zupa gatava, pievieno krējumu. Pasniedz tūlīt pēc pagatavošanas. Ļoti garda baraviku zupa.
Mūsu ģimenes mīļākais ēdiens ir kartupeļu pankūkas. Kartupeļus rīvēju uz smalkās rīves, ar rokām. Klāt pievienoju sīpolus, nelieku ne olu, ne miltus. Tad pankūkas iznāk kraukšķīgas un sulīgas. Lai labi garšo!
Kas Tevi uztrauc mūsdienu sabiedrībā?
Bezjūtība, vienaldzība, egoisms. Bibliotekārajā vidē gan tas ir maz jūtams.
Vai bibliotekāra profesijai ir nākotne?
Jā, apmeklējot lekcijas mūsu bibliotēkā, redzu daudz jaunu seju. Ja jaunieši izvēlas šo profesiju, tātad bibliotēkai ir nākotne. Mācoties uzzinu daudz jauna, redzu kā bibliotēkas ikdiena mainās. Pirms trīsdesmit gadiem, kad sāku strādāt šajā profesijā, bibliotēkā bija kartīšu katalogi, rakstījām ar roku vai rakstāmmašīnu, nezinājām, kas ir dators, plastikāta lasītāju kartes. Bibliotēkas mainās, tātad tām ir nākotne.
Bibliotēkā sarodas mazie lasītāji, kas pacietīgi gaida, kad varēs parunāt ar savu bibliotekāri Ivonnu. Man laiks doties projām. Laukā joprojām līst, bet tagad jau tāds sēņu lietutiņš. Gribas vēl šovakar izmēģināt Ivonnas kartupeļu pankūku recepti. Lai Ivonnai veiksmīgi un radoši nākamie trīsdesmit darba gadi un pilni sēņu grozi!
Ar Ivonnu Naudiņu sarunājās RCB Bibliotēku dienesta galvenā eksperte bibliotēku jomā Inta Sallinene.
