Rīgas Centrālās bibliotēkas īstenotā projekta “Tikšanās vieta – bibliotēka!” ietvaros
tapa rakstnieces un ilustratores Lilijas Berzinskas īsproza un ilustrācija un
literātes Evijas Gulbes dzejas darbi.
Paldies sadarbības partneriem par aizrautīgo līdzdarbošanos!
Projekts tika līdzfinansēts Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Kultūras pasākumu programmas ietvaros.
Lilija Berzinska
Veltījums visām bibliotēkām
Noslēpumainā māja
Melnais trusis zināja, ka meža vidū slēpjas māja.
Šo māju apsprieda mežā iemaldījušies tūristi, par to mēdza sačukstēties krēslas un novakares radījumi, kuri mitinājās zem koku saknēm, purva akačos, iztrupējušos dobumos un strauta akmeņu spraugās.
Zināšanas par māju bija klātesošas kā paša ēna – lai kurp tu ietu, lai ko tu darītu, prāta slēptākajā nostūrī, tur, kur mēdz nonākt arī aizmirstas domas un sen necilātas atmiņas, šīs zināšanas, saritinājušās kā čūska, gaidīja iespēju klusām iečukstēt ausī un atgādināt par sevi.
Melnais trusis ilgojās šo māju iepazīt. Lai gan viņš par to neko daudz nezināja, jo apkārtējo runās bija iepīti vien mājieni, pusizteikti apgalvojumi un sen dzirdēti svešu piedzīvojumu atstāsti, domās viņš noslēpumaino māju spēja saskatīt tikpat skaidri kā mežu sev apkārt.
Novembra vakars mazliet saldēja kājas, bet trusis piesardzīgi soļoja arvien dziļāk mežā, jo beidzot bija apņēmības pilns noslēpumaino māju ne tikai atrast un skatīt pats savām acīm, bet arī pa īstam iepazīt – gan no ārpuses, gan iekšpuses.
Melnais trusis bija dzirdējis, ka tā esot pavisam īpaša māja, kurā ienākot, var pārkāpt pāri pavisam īstam slieksnim un arī šķērsot laika un telpas robežas. Šajā mājā mītot pagātne un nākotne, īstenība un iztēle, un tajā slēpjas tādas zināšanas, kādas varot būt tikai burvim – turklāt ne jau šādam tādam, bet pašam izcilākajam.
Šajā mājā esot arī daudz logu, un pa katru no tiem ir iespējams ielūkoties neskaitāmās pasaulēs un iepazīt visdažādāko būtņu dzīvi. Turklāt dīvainā māja glabājot ne tikai slepenas kartes, atklāsmes, leģendas un smalkas gudrības, bet arī pavisam lietderīgus padomus, piemēram, pamācības, kā pagatavot kartupeļu biezputru vai apgriezt kaķim nagus. Melnajam trusim neinteresēja kartupeļu putra, un arī kaķa viņam nebija. Viņš īsti nezināja, kādas pārdabiski neaptveramas ziņas viņš gribētu atrast noslēpumainajā mājā. Taču viņu vilināja piedzīvojums un iespēja pārvērsties. Jā, jā, pārvērsties. Trusis reiz bija noklausījies svešinieku sarunu par to, ka ikviens, kurš noslēpumainajā mājā ienāk, iznāk pavisam citādāks.
Trusis skrēja pa taciņām, lauzās cauri pamežam un tipināja pa valgajām sūnām, līdz beidzot iešmauca starp kupli saaugušiem kadiķiem. Viņš attapās mežainā uzkalniņā, no kura pavērās skats uz tumšzilajiem, teju melnajiem kokiem, naksnīgajām debesīm ar izkaisītiem zvaigžņu tūkstošiem un mēnesi, kas neļāva sajusties vientuļam un pazudušam. Trusis nopētīja apkārtni un piepeši sastinga, ieraugot vai drīzāk sajūtot kaut ko neparastu.
Trusis vispirms bija sajutis klātbūtni, un tad pamanījis gaismu. Tā silti un aicinoši vizēja tālumā, pašās meža dzīlēs, un Melnais trusis saprata, ka pavisam drīz nonāks pie meklētā. Viņa ķepas pašas skrēja, lēca pāri celmiem un priežu saknēm, izvairījās no skudru pūžņiem un meža zvēru alām, veikli pārlidoja pāri strautam un sūnām apaugušām kritalām. Sirds krūtīs satraukti pukstēja, tuvojoties lielajam noslēpumam un tā atminējumam.
Trusis apstājās tikai tad, kad koki beidzot pašķīrās un no tumsas iznira neliela ēka, kuras logos dega gaisma, durvis bija atvērtas, bet no jumta debesīs ietiecās daudzas trepes. Tieši tā – tās stiepās augšā, līdz dažas nozuda skatienam vai arī šķietami aizsniedza zvaigznes.
Melnais trusis aši palūkojās apkārt, lai pārbaudītu, vai nemana kādu slazdu vai viltīgu uzparikti mazu un pārgalvīgu zvēru ķeršanai, taču nekādu ļaunprātību viņš neredzēja – vien taku, kas godprātīgi veda uz pavērtajām mājas durvīm.
Dziļi ieelpojis, trusis devās uz priekšu.
Viegli pastūmis puspavērtās durvis, viņš pārkāpa pāri slieksnim un nonāca gaišā un siltā istabā. Visapkārt varēja redzēt grāmatplauktus, kuros rindojās krāsainas grāmatu muguriņas, bet dažos plauktos gulēja guļļos satīti papīri, kartes un greizos torņos sakrautas biezas mapes. Plauktu tuvumā kā mazas saliņas atradās galdi, pie kuriem sēdēja dažādi radījumi un bija iegrimuši lasīšanā. Telpā valdīja miers, kurā elpoja slāpēti čuksti, papīra čaboņa un grāmatu lappušu pāršķiršanas mīkstā skaņa. Ik pa laikam kaut kur klusām aizdipēja sīku kāju soļi, iečīkstējās grīdas dēļi vai tika pavilktas trepes pie grāmatu plauktiem. Mazie noslēpumainās mājas lasītāji nelikās ne zinis par trusi, taču viņš saprata, ka šāda attieksme liecina nevis par vienaldzību, bet gan par atvērtību. Trusis saprata, ka drīkst nākt iekšā, staigāt gar plauktiem, paņemt ķepās kādu sējumu, lai to pašķirstītu vai ieelpotu grāmatas smaržu, un ar izvēlētu grāmatu iekārtoties – vai nu pie rakstāmgalda, vai stūrī pie siltās krāsns.
Melnais trusis atgāza galvu un nopētīja atvērtos jumta logus. Viņš nebija kļūdījies. No logiem augšup tiecās trepes, un arī uz tām varēja manīt dažus radījumus, kuri, iespieduši padusē grāmatu, apņēmības pilni kāpa pretī zvaigznēm.
“Ko viņi dara?” Trusis klusām pajautāja apaļīgai strīpainai būtnei, kas lēnām čāpoja viņam garām. “Viņi kāpj pa trepēm. Uz kurieni? Un kāpēc?”
Strīpainā būtne apstājās un arī paskatījās uz jumta logiem. “Viņi vienkārši ir atraduši īstās grāmatas,” tā skaidroja. “Gadās, ka tev ir nepieciešama grāmata, kurā ir rakstīts, kā uzbūvēt kuģi. Vai lidaparātu. Vai arī uzgleznot meža ainavu. Bet gadās tādas grāmatas, kuras tev parāda ceļu. Dažreiz tas aizved ļoti tālu. Pat līdz zvaigznēm.”
Trusis pakustināja ausis. Tad viņam prātā ienāca kāda doma.
“Vai šeit ir jāpērk ieejas biļete?”
Svītrainā būtne iespurdzās. “Nē tak! Tu taču redzēji, ka durvis ir atvērtas. Te drīkst ienākt ikviens. Un meklēt īsto grāmatu.”
Trusis vēlreiz pārlaida skatienu plauktiem, galdiem un grāmatu sējumiem.
“Interesanti,” viņš ieprātojās. “Kāda būs tā grāmata, kura mani aizvedīs uz zvaigznēm?”
Evija Gulbe
Dzejoļi
Tikšanās vieta – bibliotēka
Tiekamies bibliotēkā!
Kā tevi pazīšu?
Man būs vāki, lappuses
un grāmatzīme padusē.
Kad man atnākt?
Vēl burtiņu pacietības –
nāks rīts, nāc arī tu.
Gaidīšu!
Grāmatas bibliotēkā
grāmatas mammas, grāmatas tēti
grāmatas vectētiņi un vecmāmiņas
bibliotēkā pieskata jaunākās grāmatiņas
māca
kā uzvesties plauktā
kā sarunāties ar lasītāju
un lepoties ar savu stāstu
tikmēr auklīte bibliotekāre
tās paucina un muguriņas glāsta
Izsalcis lasītājs
kripatu pirms darba laika beigām
pēdējā brīža mežonīgajā steigā
ielido izsalcis lasītājs – prasītājs
un badīgi rēc: dodiet man viņas!
bibliotekāre – rāma kā panorāma
sakārto kaudzē – kā pankūciņas
un smaidot sniedz rīmam – kā prasīts
kārotās grāmatiņas
Staigājošā enciklopēdija
enciklopēdija nevienam nejautā
ne skolotājai, ne mammai, ne tētim
pati pasaulē iet un visu pēta
enciklopēdija iet un iet,
un aicina līdzi –
nāciet, uzziniet!
***
grāmatu tārps grāmatas grauž
grāmatu zirneklis pārdomas auž
grāmatu mārīte lappusēs laputis meklē
grāmatu gliemezis lēni pār nodaļām slīd
grāmatu sienāzis metas no vienas pie otras
grāmatu skudra stiepj grāmatas gudras
grāmatu muša no grāmatām neatstājas
grāmatu simtkāja grāmatām pieaug kājas
grāmatu bite sargājot grāmatas dzeļ
grāmatu taurenis grāmatās gozējas
grāmatu vabole grāmatas apbola
grāmatu blusa kā punktiņš no i
pārlec uz nākamo lappusi
Bibliotēkā kuš!
kuš, kuš
bibliotēkā kuš!
arī tu, muš,
kuš!
grāmatas dus
augu dienu dus
bet naktīs tās sarunājas
stāsta stāstus
stāsta, kā pašām klājas
cita par citu apjautājas
tikai nestāsti to nevienam
kuš…
Dzimšanas dienas tortīte
bibliotēkai ir dzimšanas diena
tūkstošiem grāmatu, tortīte viena
prieka tik daudz, bet tortīte viena
nebēdā, tortīt, nebūsi viena
bibliotēkai ir dzimšanas diena
būs arī viesi un nazītis viens
