Jānis Eihenbergs dzimis 1848. gada 22. decembrī Ozolmuižā, kristīts Dikļu draudzē. Viņā māte baudījusi īpašu grāfa labvēlību. Jānis bija vecā grāfa ārlaulības dēls. Kāds Jānis Eihenbergs kļuva par viņa oficiālo tēvu. Manam vecvectēvam nav bijis ne brāļu, ne māsu. Grāfs sūtījis Jāņa māti Līnu mācīties par vecmāti, tā ka viņa tolaik ir bijusi viena no izglītotākajām sievietēm pagastā.

Bērnība Jānim pagājusi muižas darbos, taču vēlāk grāfs Mellēns sūtījis viņu uz Vāciju mācīties par daiļdārznieku. Pēc mācībām viņš strādājis par dārznieku muižā. Jānis ierīkojis apbrīnojamu terasveida dārzu ar neredzētiem augiem, siltumnīcās audzējis vīnogas. Viņš bija viens no pirmajiem, kas Latvijā sāka audzēt tomātus, audzēja daudz dažādu rožu šķirņu.

1872. gadā Jānis apprecas ar 18-gadīgu muižas kalponi Līnu Priedīti. Viņiem ir pašiem sava skaista, balta māja. Jānis ir ļoti greizsirdīgs, viņš nevar paciest, ka citi vīrieši pārlieku skatās uz sievas zeltainajiem matiem. Tomēr visvairāk par visu Jānis grib būt patstāvīgs. Viņš uzzina, ka pie Rīgas lēti var nopirkt zemi – tiek izpārdota Šreienbušas muižas zeme. 1880. gadā viņš ne bez grāfa palīdzības zemi arī nopērk. Jānis pamet labi atalgotu muižas dārznieka amatu, un dodas nezināmajā.

Jānis Eihenbergs ir viens no pirmajiem Čiekurkalna iedzīvotājiem. Tagadējā Čiekurkalna 1. līnijā 37 un 39 ceļ māju, kūti, ierīko dārzu, ar ko cer nopelnīt maizi sev un savai ģimenei. Viņš audzē un pārdod stādus, un viņa dārzā citiem par lielu brīnumu aug rozes un tomāti. Māte un sieva noņemas ar govīm. Katru rītu Jānis ar zirgu ved svaigu pienu uz Rīgu, kur viņam ir savi noņēmēji.

Viens pēc otra pasaulē nāk Līnas un Jāņa bērni, to ir pavisam 9. Visi Eihenbergu bērni iet skolā. Viņi mācījušies Kalniņa skolā, kas pēc tagadējās konfigurācijas  atradušies Palmu un Brīvības ielu stūrī. Tur, kur tagad ir ielas un nami, toreiz labu gabalu bijis mežs, un bērni gājuši uz skolu cauri priedīšu jaunaudzei. Visi Eihenbergu bērni izaug un nodzīvo savu mūžu līdz sirmam vecumam. Tajos laikos tas ir liels retums.

19. gs. beigās Rīgā strauji attīstās rūpniecība. Strādnieki lielā daudzumā ieplūst no laukiem. Vairākas lielas fabrikas atrodas Čiekurkalna tuvumā. Bet pašam Jānim Eihenbergam vairs nemaz neiet labi. Viņu izputina Rīgas -Pēterburgas dzelzceļa būvniecība, kad valsts atsavina par labu dzelzceļam viņa dārza auglīgāko daļu – lejas galu. Viņš piepērk zemi augšgalā, tā saucamajā kalnā, bet tas vairs nedod vēlamos rezultātus. Viss no jauna jāiestrādā, jāiekopj un jāapstāda, bet viņš vairs nav tik jauns uz stiprs. Valsts maksātā kompensācija ātri pazūd daudzajās vajadzībās. Viena māja jāpārdod. To acīmredzot nopērk kāds Skudra, jo līdz pat šai dienai visi Eihenbergu pēcteči to sauc pa Skudru māju.

1934. gadā Jāņa Eihenberga uzticamā līdzgaitniece Līna aiziet no dzīves. Ja kāds nezinātājs redzētu viņās bēru gājiena fotogrāfiju, tas droši vien domātu, ka milzīgais pavadītāju pulks bijis sabiedrībā kādam ļoti ievērojamam cilvēkam. Bet tā ir tikai sieva, māte un vecmāmiņa. 1938. gada pavasarī Jānis Eihenbergs aiziet aizsaulē, atstādams aiz sevis deviņus bērnus un daudzus mazbērnus, kuri visi ir tēvu un vecotēvu cienījuši un godājuši.

                  Astrīda Skrube-Vite, filoloģijas doktore, Andreja Skaiļa dzīvesbiedre, Eihenbergu dzimtas pēctece